Reālie valūtu kursi: konkurētspēja nav tirdzniecības laika rādītājs
Izmantojiet nominālos un ar inflāciju koriģētos valūtu rādītājus, nesajaucot indeksa līmeni ar patieso vērtību.
Viens pāris nevar aprakstīt visas tirdzniecības attiecības
Divpusējs kurss salīdzina divas valūtas, savukārt efektīvā kursa indekss apvieno vairākus kursus ar noteiktiem svariem. Valūta var vājināties pret dolāru un vienlaikus nostiprināties pret lielāko daļu tirdzniecības partneru valūtu. Dolāra kurss var labi raksturot dolāros izteikta parāda risku, bet ne visas ekonomikas cenu konkurētspēju. Rādītāju izvēlieties atbilstoši pētāmajam jautājumam.
Indekss ir atkarīgs arī no metodikas. Svarīga ir partneru atlase, svari, cenu rādītāji un bāzes maiņa. Līmenis 120 pret bāzes gada vērtību 100 nozīmē, ka indekss pēc savas definīcijas pieaudzis par 20%; tas pats par sevi nenozīmē, ka valūta ir pārvērtēta par 20%. Bāzes gads ir atsauces punkts, nevis apstiprināts līdzsvars.
Inflācija maina relatīvās iegādes izmaksas
Reālā valūtas kursa rādītājs koriģē nominālos valūtas kursus pēc relatīvajām cenām. Metodikā, kur augstāks indekss nozīmē vērtības pieaugumu, iekšzemes cenu straujāks kāpums nekā partnervalstīs var radīt reālu valūtas vērtības pieaugumu pat pie nemainīga nominālā kursa. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc nominālā vērtības samazināšanās ne vienmēr viens pret vienu uzlabo izmaksu konkurētspēju.
Izvēlētais cenu indekss ietekmē interpretāciju. Patēriņa cenas apraksta plašu patēriņa grozu, nevis precīzi katras nozares izmaksas vai eksporta cenas. Ražotājs, kas izmanto importētas izejvielas, saskaras ar citādu spiedienu nekā vietējais pakalpojumu sniedzējs. Apkopots reālā valūtas kursa rādītājs ir noderīgs kopsavilkums, bet nevar aizstāt nozares izmaksu un ieņēmumu analīzi.
Izmantojiet definīciju, kur indeksa kāpums nozīmē nostiprināšanos. Ja nominālā vērtība krītas par 10 %, iekšzemes cenas kāpj par 12 %, bet ārvalstu cenas par 2 %, vienkāršotais reālo izmaiņu reizinātājs ir 0.90 × 1.12 ÷ 1.02 ≈ 0.9882. Reālais kritums ir tikai aptuveni 1.18 %. Vienkārša procentu saskaitīšana un atņemšana šeit ir tuvinājums.
Konkurētspēja un vērtējums ir atšķirīgi jautājumi
Reāls valūtas vērtības pieaugums var padarīt dažas iekšzemes preces dārgākas salīdzinājumā ar ārvalstu alternatīvām, taču tas var arī sakrist ar produktivitātes uzlabošanos vai pāreju uz augstākas kvalitātes eksportu. Ne katrai vēsturiskai novirzei obligāti jāizzūd. Strukturālas pārmaiņas var mainīt līmeni, kas atbilst ilgtspējīgiem tirdzniecības un finansējuma modeļiem.
Tāpēc vērtēšanas pieejām vajadzīgi pieņēmumi par produktivitāti, tirdzniecības nosacījumiem, kapitāla plūsmām un ārējo bilanču stāvokli. Vienkāršs ilgtermiņa vidējais ir atsauces statistika, nevis pietiekams modelis. Ja valūta gadiem bijusi virs šī vidējā, atkārtota tūlītējas atgriešanās prognozēšana nekļūst pamatotāka tikai tāpēc, ka novirze saglabājas. Arī pielāgošanās laikposms ir nenoteikts.
Tirdzniecības un finanšu riska pozīcijas var būt pretrunā
Valūtas vērtības kritums var palīdzēt dažiem eksportētājiem, vienlaikus palielinot ārvalstu valūtas parāda slogu vietējā izteiksmē. Tāpēc ekonomika ar lielām nenodrošinātām ārvalstu saistībām var piedzīvot finanšu nosacījumu stingrību pat tad, ja tās eksportētāji kļūst cenu ziņā konkurētspējīgāki. Pēc tirdzniecības svērts rādītājs un pēc parāda svērts rādītājs atbild uz dažādiem jautājumiem par vienu un to pašu valūtas kustību.
Uzņēmumam atsevišķi kartējiet ieņēmumu valūtu, resursu izmaksu valūtu, parādu valūtu un riska ierobežošanas darījumus. Šķietami vietējam eksportētājam var būt importēti resursi un dolāru parāds, kas kompensē daļu ieņēmumu ieguvuma. Makroekonomiskas birkas, piemēram, «ieguvējs no vājas valūtas», slēpj šīs bilances detaļas. Būtiskais riska darījums ir neto ietekme pie ticamiem apjomiem, cenām un finansēšanas nosacījumiem.
Rēķina valūta ietekmē to, kurš iegūst no vietējās valūtas krituma. Ja eksportētājs nemaina cenu dolāros, ieņēmumi vietējā valūtā var pieaugt, bet ārvalstu pircējam cena uzreiz nesamazinās. Dārgākas importētās izejvielas var samazināt ieguvumu. Līdztekus indeksam pārbaudiet cenu noteikšanas valūtu, izmaksu struktūru un līgumu pārskatīšanas iespējas.
Izmantojiet rādītāju kā kontekstu
Vēsturisko datu mācību analīzē salīdziniet nominālos un reālos indeksus skaidri noteiktā periodā, ja iespējams, izmantojot vienas datu redakcijas datus. Izskaidrojiet, vai atšķirību noteica inflācija vai nominālie valūtas kursi. Pierakstiet datu biežumu; mēneša cenu indeksi nevar noteikt dienas iekšējo ieejas signālu, neieviešot informāciju, kas tobrīd nebija pieejama.
Pēc tam izveidojiet savu jutīguma uzdevumu, nevis pasludiniet mērķa cenu. Jautājiet, cik liels reālais vērtības kāpums saglabājas, ja iekšzemes inflācija par noteiktu apjomu pārsniedz partnervalstu inflāciju, vai kā klājas eksportētājam, kad sadārdzinās importētie resursi. Šādi uzdevumi ļauj praktiski lietot rādītāju, ievērojot tā ierobežojumus. Lai vērtējuma arguments kļūtu par ieguldījuma tēzi, tam joprojām vajadzīgs katalizators, laika horizonts un riska novērtējums.
Atkārtojiet indeksa aprēķinu ar citu patvaļīgi izvēlētu bāzes gadu. Procentuālajai izmaiņai starp diviem datumiem jāpaliek tādai pašai, kaut gan attēlotie indeksa līmeņi mainās. Ja jūsu vērtējums par lētumu mainās tikai bāzes pārstatīšanas dēļ, tas balstās uz indeksa attēlojumu, nevis ekonomisku vērtējuma argumentu.